Kāda bija Jūsu motivācija piedalīties LU Studentu zinātniskajā konferencē “INITIUM”?
Piedalīties es izvēlējos divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, mans sapnis ir attīstīt akadēmisko karjeru. Tie cilvēki, kas ir sākuši šo akadēmisko ceļu, labi saprot, cik sarežģīti ir uzsākt. Šis process ir lēns, nedaudz “sāpīgs”. Lai iegūtu referenci, publikāciju, iespēju uzstāties konferencēs ir jāsāk ar maziem solīšiem. Šādas studentu zinātniskās konferences ir milzīgs palīgs un rīks studentiem, kas vēlas pierādīt sevi pasaulei, vai sev pašam, ka ir spējīgi iznest jebkāda veida pētniecisko darbu ne tikai rakstīšanas, bet arī uzstāšanās ziņā. Otrkārt, šī tēma nav pētīta ne Latvijas, ne Baltijas valstu kontekstā – līdz šim nav bijuši pētījumi par sarežgīto kultūrvēsturisko mantojumu un tā digitalizāciju, kas ir šķietami nesavienojamas vienības, ja runājam par “izspēlēt” un “holokausts”, jo pastāv noteiktas holokausta vai jebkuru citu sāpīgu notikumu reprezentācijas normas. Tā ir izaicinoša tēma, bet par sarežģīto mantojumu ir jārunā, jo drīzumā dzīvosim laikmetā, kurā aculiecinieki vairs nebūs starp mums – holokausta un genocīda izdzīvojušie, Sibīrijas bērni. Paliek jautājums, kā mēs šo mantojumu uzturam, nododam tālākām paaudzēm. Var teikt, ka mana paaudze ir pēdējā, kas vēl var sastapties ar šiem cilvēkiem. Digitalizācija ir viens no veidiem, ar kura palīdzību mantojums var tikt nodots tālāk.
Miniet, lūdzu, ieguvumus no šis konferences, kā tā Jūs ietekmēja?
Neskatoties uz to, ka ne vienmēr iegūsti ko taustāmu, piemēram, neiekļūsti kādā publikāciju apkopojumā, tas ir milzīgs solis pašattīstības ceļā. Es līdzīgi saku saviem mazajiem brālēniem, māsīcām – jums ir nepieciešams rakstīt mazos pārspriedumus latviešu valodā, citādi jūs neuzrakstīsiet savu bakalaura darbu (smejas). Līdzīgi ir ar šādām lokālām konferencēm, kur var trenēties uzrunāt publiku, saprast savas domas un sarežģītākais – atbildēt uz jautājumiem, jo tas piespiež ne tikai domāt par savu tematu, bet arī analizēt jautājumus un iekļauties konkrētajā laika sprīdi, atbildot tā, lai cilvēks saprot.
Šo pēdējo divu gadu laikā esmu ļoti pateicīga “INITIUM” konferences organizētājiem, jo abās konferencēs iekļuvu LU akadēmiskā apgāda izdotajā konferences rakstu krājumā, esmu ieguvusi arī LUMIC stipendijas un šogad arī ieguvu simpātiju balvu, taču šis ir tikai sataustāmais rezultāts. Svarīgākais rezultāts ir šis treniņš un spēja kaut vienam cilvēkam pavēstīt par šo tēmu, kas ir ļoti aktuāla.
Kā Jūs vērtētu atbalstu no LU un LUMIC, vai tas motivē neapstāties, strādāt un turpināt pilnveidoties?
Stipendijas kalpo kā garants tavai motivācijai. Tas ir kā konkrēts atskaites punkts. Pateicoties LU Studentu zinātniskajai konferencei, esmu gan iesaistījusies vairāku digitālo humanitāro zinātņu pārstāvniecībās, gan piedalījusies vēl citās ar digitālajiem jautājumiem saistītās konferencēs un semināros. Tā ir vēlme pierādīt, ka tu neapstājies pie viena sasnieguma, bet tā ir spēja turpināt pierādīt sevi konkrētos laika posmos ar konkrētiem soļiem. Stipendijas pavisam noteikti ir liela motivācija studentiem.
Jūsu padoms tiem, kuri vēlas realizēt kādu vēl sev nerealizētu sapni, ko ieteiktu citiem?
Vienīgais veids, kā sevi var uzturēt tonusā (gan fiziskā, gan prāta) ir pieturēties pie konkrētas struktūras. Tas, ka vari uzkāpt Everestā ir svarīgi, bet no tā ir arī jānokāpj, lai uzkāptu nākamajā kalnā. Tādēļ ir jāuztur vienota ikdienas struktūra – lasi grāmatas, vingro – tas veido atbalsta rīku, kas palīdzēs, kad būsi Everesta augšā vai tieši kalna lejā. Es novēlu iesākt ar mazām lietām ikdienā – agrāk vai vēlāk šīs kalna augšas tiks sasniegtas. Vajag atcerēties arī pasaudzēt sevi, jo pat ja augšā būsi uzkāpis, tāpat ir jāpaņem līdzi arī soma un siltas zeķes jeb sava atbalsta rīki.
Pasākums tiek organizēts ar ERAF līdzfinansētā projekta Nr. 1.1.1.3/18/A/007 “Latvijas Universitātes inovāciju granti studentiem” atbalstu.